Viņas bija dažādas… Manas skolotājas. Visu dzīvi es atceros vienu no viņām. Drūma seja, nikns skatiens, vienaldzības maska. Šis cilvēks iedvesa manī bailes visus skolas gadus. Protams, gan skolā, gan universitātē es satiku daudzus labus, mīļus, sirsnīgus, gudrus un talantīgus skolotājus. Diemžēl viņu vārdus es vairs neatceros, bet šīs skolotājas vārds palicis manā atmiņā vēl joprojām. Dīvaini, bet laikam tieši viņa ietekmēja  manu izvēli. Šīs skolotājas attieksme pret skolēniem pamudināja mani kļūt par skolotāju ar jauniem radošiem uzskatiem un citādāku pieeju bērniem. Darīt visu iespējamo, lai bērna sirsniņa, ieraugot skolotāju, gavilētu, neviss drebētu bailēs. Godīgi sakot, ko un kā es darīju, nezinu. Atmiņā ir palicis gan uztraukums, gan saviļņojums, gan prieks. Atceros pirmo tikšanos ar skolotājiem, vecākiem. Visu gadu laikā es sajutu, ka mūs apvieno kopīgas izjūtas un vieno kopīgas vēlmes – darīt visu, lai bērniem mūsu skolā būtu labi. Tāds bija sākums. Pēc tam tika izstrādāts Rīnūžu izglītības un audzināšanas modelis, kā arī vissvarīgākais – tika dibinātas skolas labās tradīcijas un radīta labvēlīga gaisotne. Iespējams, ka panākumu atslēga bija nevis metodēs un darba sistēmā, bet mīlestība pret bērniem. Mūsu skolā ir vienādas iespējas visiem skolēniem, kur katrs ver izpaust sevi dažādās jomās. Šeit mācās, veido projektus, pilnveidojot un attīstot sevi, mācās pieņemt lēmumus un noteikt dzīves mērķus: šeit priecājas, bēdājas, dejo, sporto, piedalās dažādās spēles un konkursos. Bet pats galvenais ir, ka katram skolēnam dota iespēja attīstiet savas radošas spējas un talantus. Jā, es esmu laimīgs cilvēks, tāpēc ka esmu izdarījusi pareizu izvēli, un darbs dod man gandarījumu. Bet ir vissvarīgākais mani skolēni un abiturienti, kuru smaids mani iepriecē tikšanās reizēs. Es ceru, ka arī Jūs izdarīsiet pareizu izvēli.